Ģimene ir pats brīnišķīgākais, ko mēs cilvēki varam veidot. Tās siltās un nesavtīgās mīlestības un sirsnības jūtas, ko mēs viens otram veltam, atbalsts, sapratne un pieņemšana – vai var būt kaut kas vēl labāks uz šīs pasaules? Ja katram no bērniem paveiktos rasties ģimenē, kur tiešām rūpējas un atbalsta viens otru, es ticu, ka pasaulē varētu beigties gan kari, gan asins izliešanas, gan jebkas, kas rada mums ciešanas un bailes. Tā nudien būtu īsti perfekta pasaule, taču mēs nedzīvojas pasakās un nākas vien sadzīvot, pielāgoties un rast risinājumus dažādām situācijām.

Labi būtu, ja ar labām attiecībām ģimenē viss tiešām sakārtotos, taču ir jomas, kur mēs varam cīnīties gluži vai kā Dons Kihots ar savām vēja dzirnavām. Viena no tām ir veselība un mūsu cilts gēni.  Ja reiz kādam no senčiem ir bijusi kaite, ir liela iespējamība, ka arī bērniem kaut kas tamlīdzīgs būs. Kaut arī pasaules medicīna turpina attīstīties vēja ātrumos, tā nespēj vienlaicīgi tikt līdzi tām gēnu mutācijām, kādas mēs, cilvēki, piedzīvojam, un katru gadu arvien jaunas un jaunas kaites tiek atklātas, pret kurām nav saprotams, kā cīnīties. Tas ir sliktākais scenārijs, taču nevajag jau arī sliktāko scenāriju, bieži vien vecākiem nākas būt nudien radošiem un zinošiem medicīnas jomā, lai varētu palīdzēt saviem bērniem. Labi būtu, ja vecāki būtu šajā jomā izglītoti, bet mēs taču saprotam, ka neviens mums parastā skolā nemāca medicīnas pamatus, lai mēs, kļūdami par vecākiem, varētu palīdzēt saviem pēcnācējiem. Nākas improvizēt.

Palasot dažādu vecāku forumu sarunu tēmas, nākas secināt, ka palīgā saucienu ir ļoti daudz. Mums ir paveicies, ka ir internets, kur parunāties ar citiem, kuriem līdzīga situācija bijusi. Reizēm tur var atrast daudz labākus padomus, nekā pats ģimenes ārsts var iedot. Regulāri tur ir tēmas par bērnu ādas kaitēm, sākot ar iekaisušiem dupšiem un beidzot ar tiešām nopietnām kaitēm, kur vienīgi ļoti profesionāls dermatologs var dot padomu. Laimīgi ir tie vecāki, kuriem šādas ārstēšanas spēj palīdzēt, bet kā jau minēju, diezgan bieži nākas improvizēt un iziet cauri tik daudz dažādām ārstēšanas metodēm, ka nogurušajiem vecākiem jau gribas padoties, jo bērnam nekas nepalīdz. Izslēgts ir pilnīgi viss, kas līdz šim likās kā vaininieks, un nekā – bērns tāpat mokās. Iespējams, pret saviem gēniem cīņa ir bezjēdzīga, taču kā mēdz teikt – cerība mirst pēdējā un es zinu, ka vecāki tiešām turpinās meklēt risinājumus, lai vai kas.