Domāju, nevienam nav vairs jāstāsta, kāda ir medicīnas nozares situācija Latvijā. Nepārtrauktās reformas ved mūs no viena grāvja uz otru, pieļaujam dažādas kļūdas un šķiet pilnīgi nekas nemainās, jo mēs turpinām kāpt uz grābekļiem un tik un tā neskatāmies, kas mums zem kājām. Mēģinot visu centralizēt un strādāt efektīvi, mēs patiesībā ļoti stipri graujam sistēmu, pārslogojam cilvēkus, tērējam naudu muļķīgai birokrātijai un neredzam pašu galveno – cilvēku, kuram nepieciešama palīdzība tūlīt un tagad.

Sistēmas sagraušana turpinās

Nu jau pirms vairāk nekā 6 gadiem Latvijā tika reformētas daudzas rajonu nozīmes slimnīcas, uztaisot tās par aprūpes slimnīcām un krietni samazinot valsts atbalstu. Tagad daudziem cilvēkiem tuvākā slimnīca, kas sniedz neatliekamo palīdzību un palīdz akūtos traumatoloģijas un ķirurģijas gadījumos, ir nevis 5-10 km attālumā, bet pat 50 un 60 km attālumā. Šobrīd valsts apmaksātā stacionārā aprūpe pieejama 21 slimnīcā, no kurām 3 atrodas Rīgā, taču Veselības ministrijas plānos ir šo sarakstu saīsināt vēl vairāk.

Viena lieta ir mums kā potenciālajiem pacientiem satraukties par veselības aprūpes pieejamību, bet arī paši mediķi bažīgi par to, kas notiek valstī. Nesen runājos ar kādu Jēkabpils reģionālās slimnīcas ārstu, kurš bija ne pārāk optimistiskās par nākotni. Ārsts nebaidās zaudēt darbu, taču ar rūgtumu teica, ka viņi ar kolēģiem pat apsverot iespēju nozari pamest, jo tādu bardaku ilgi neviens nevarēs izturēt.

Speciālistu trūkums spiež dalīties

Bez visa tā, ka mums samazina veselības pieejamību, problēma ir arī izglītotu speciālistu trūkums, jo šobrīd par ārstu un medicīnas personālu strādā vai nu tie, kuriem tā ir sirdslieta vai arī tie, kuriem nav vairs citu iespēju. Daudzas veselības pakalpojumu sniegšanas iestādes ir spiestas dalīties ar izglītotiem ārstiem, lai varētu saviem pacientiem sniegt nepieciešamos pakalpojumus.

Piemēram, Aizkrauklē dermatologs brauc no Rīgas, jo pašiem nav sava ārsta. Nav jau tā, ka viņiem dermatologs būtu vajadzīgs uz pilnu slodzi, taču šāda dalīšanās nesamazina pacientu rindas. Lai tiktu pie vajadzīgā speciālista, jāgaida vismaz mēnesi garā rindā, bet, ja ārsts devies atvaļinājumā, sanāk pat 2 un 3 mēneši bez nepieciešamās ārsta konsultācijas.

Un ja paskatās internetā, tad daudzi ārsti mēdz strādāt vairākās slimnīcās, nevis vienā. Ja apkalpojošajam medicīnas speciālistam ko tādu paveikt ir grūtāk, tad ārstiem – nav problēmu. Tas ir gandrīz tāpat kā bija pedagogiem. Līdz pēdējai šī gada reformai skolu skolotājiem bija iespējas paņemt vairāk slodzes dažādās mācību iestādēs, taču nu vairs tā nevar izdarīt, kas arī daudziem pedagogiem ir nesis ne pārāk iepriecinošos rezultātus – algas samazinājumu. Tomēr pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogiem šādas iespējas vispār nav bijušas, jo atšķirībā no skolām, šeit skolotājiem ar bērniem jāpavada tiešām visa diena. Skumji, bet reti kuram no šiem skolotājiem un viņu palīgiem pedagogu algu reforma ir nesusi savu labumu.

Kādi ir risinājumi?

Šķiet, šeit vēl nav atrasta pareizā atbilde. Tomēr man šķiet, ka reformas šajā nozarē ir jāveic, izpētot visu Latvijas situāciju kompleksi, nevis balstoties uz kaut kādiem muļķīgiem rādītājiem. Jāņem vērā būtu pakalpojuma pieejamība, lai tiešām nav tālāk kā 50km, bet ideālā variantā – pat tuvāk. Jāskatās, kādā stāvoklī ir valsts ceļi, lai slimnieku nav jāved pa grubuļainu ceļu. Ticiet, tas ir ļoti sāpīgi cilvēkam, kuram jau tāpat sāp. Ir vēl citi kritēriji, taču tiem ir jābūt tiešām godīgi izvērtētiem, nevis jābalstās uz biznesa interesēm, kā tas ir Alūksnes slimnīcas un Balvu un Gulbenes apvienības slimnīcas gadījumā. Te nu tiešām īleni no maisa lien ārā pavisam nesmuki.