Lai gan decembris tiek uzskatīts par kluu pārdomu laiku, kad ik svētdienu iededzam pa svecītei, lai mierpilni tuvotos Ziemassvētku brīnumam, man tā īsti nekad arī nesanāk piedzīvot to klusumu, mieru un dziļo garīgo pārdzīvojumu, ko gribētos. To visu aizēno steiga, skriešana, darbi, gatavošanās, pienākumi, sevis pašas izdomāti darāmie darbi.

Mans plānotājs tieši decembrī ir tik raibs un aizpildīts kā reti kurš cits gada mēnesis. Un gadu no gada es sev apsolu, ka tā nebūs, bet vienalga dzīves īstenība mani ievelk savā rūpju ritenī. Un es atkal attopos dažas dienas pirms svētkiem ar kaudzi nepadarīto darbu, bez plāna, ko likt svētku galdā. Un galvenais — bez dāvanām. Nemaz nerunājot par to, ka nezinu, ko vilkt mugurā Ziemassvētku vakarā, pa kuru laiku paspēt pie friziera un uz manikīru. Pēdējās lietas ātri vien atmetu, jo visu salonu grafiki aizpildīti jau pirms mēneša. Tā nu nekas neatliek, kā ar frizūru un nagiem tik galā pašai.

Ziemassvētki un bērni

ziemassvetki-un-berniSvētki nerodas paši no sevis. Kādam tie ir jāuzbur. It īpaši tad, ja tos gaida bērni. Viņiem ir tās brīnumu gaidas, ticība Ziemassvētku vecītim, dāvanām un rūķīšiem. Tāpēc parasti jau sievietes mājās ir tās, kuru pārziņā ir svētku noskaņas radīšana. Arī man tas neiet secen.

Jādomā, ko katru rītu likt zeķītē pie gultas, jāatceras sagatavot rotājumus logiem un istabām. Bērni jau decembra sākumā grib cept piparkūkas. Un vēlas to darīt gandrīz katru dienu līdz Ziemassvētkiem.

Tad vēl pa vidu ir bērnudārzu un skolu sapulces, kur tiek spriests, ko un kā šogad plānot bērnu Ziemassvētku pasākumam. Parasti jau netieku cauri tikai ar naudas samaksāšanu. Ir kaut kas jāšuj, jāveido, jāmācās. Un nebūs taču izņēmums šis gads, ja vēl abiem bērniem eglītes nebūs ieplānotas vienā dienā un laikā.

Un tad jau sāk mākties virsū izmisums, nevis Ziemassvētku miers un prieks. Un pāri visam vēl nāk kāda tradicionāla ziemas laika slimība, kas ģimenes mobilitātes spējas samazina uz pusi. Zinu, ka tagad neuzbūru nekādu romantisko Ziemassvētku ainiņu. Bet tāds ir mans decembris jau vairākus gadus. Tāpēc nevilšus tas ir kļuvis par vienu no mazāk gaidītākajiem gada mēnešiem. Lai gan man ļoti gribētos, ka tā nav.

Gribētos atmest visu lieko un palikt tikai šajā klusumā, mierā un baltumā, palikt kopā ar tuvākajiem cilvēkiem un aizmirst par visu pasauli, pienākumiem, citu gaidām.

Izturēt un atrast tajā arī sev kādu prieku

Kad trakās pirmssvētku nedēļas un dienas ar pēdējiem pārdabiskajiem spēkiem ir izturētas, kad naktis ir pavadītas šujot un pabeidzot arī darba projektus, kad ir skriets uz veikalu pēc svētku galda produktiem un gulēts pavisam maz, beidzot pienāk Ziemassvētku vakars.

Un tad, ieraugot tuvinieku sejās prieku, smaidus, pateicību par maltīti, bērnu patieso sajūsmu, ka Ziemassvētku vecītis ir atstājis dāvanas, tad ir skaidrs, kā dēļ tas viss ir izturēts. Un esmu arī sevi palutinājusi ar dāvaniņu — juvelierizstrādājumi no https://jahonts.com/lv ir mana vājība. Bet esmu taču to pelnījusi!

Pēc svētkiem gan atkal ir netīrie trauki un paklājā sabirušas eglītes skujas. Un atkal ir apsolījums sev nākamajā gadā sākt gatavoties laicīgāk, svētku laiku pavadīt mierīgāk, paņemt decembrī atvaļinājumu, necensties visu paveikt vienai pašai.