Savs auto taču ir lieliska lieta, kas sniedz brīvību un ļauj efektīvāk plānot laiku. Un tas apliecina arī sociālo statusu, personību. Tomēr auto nepieciešamību būtu vērts izvērtēt arī no finansiālā viedokļa, jo var gadīties, ka ieguvumi tomēr neatsver tos izdevumus, ko sagādā automašīna. Tādā situācija biju nonācis arī es.

Tāpēc, ka tā ir pieņemts, arī es pirms dažiem gadiem nopirku savu auto. Tiesības man jau bija no vidusskolas pēdējā gada, kad tās varēja iegūt izdevīgāk. Bet tagad bija stabils darbs un ikdienas dzīve ritēja Rīgā, tāpēc šķita, ka ir loģiski nopirkt auto. Un šo dažu gadu laikā, kad man bija auto, biju no tā noguris un arī ieguldījis tajā ļoti daudz naudas.

Skaidrs, ka nevarēju atļauties jaunu auto, tāpēc pirku auto, kas bija desmit gadus vecs, it kā normālā stāvoklī. Bet vienalga tajā nemitīgi bija jāiegulda nauda, kaut kas jālabo, jāmaina, jāiet tehniskā apskate, jāpērk riepas. Stabila daļa manas alga tika salikta automašīnā. Un tad sāku aizdomāties, vai tas vispār ir to vērts, jo sliecos arvien vairāk domāt, ka Rīgā pilnībā varu ikdienā iztikt bez auto.

Vai Rīgā ar auto ir ērti?

Satiksme jau tāpat Rīgā ir traka, vienmēr sastrēgumi, avārijas, remonti. Un tāpēc es bieži vien labāk auto atstāju mājās, bet uz darbu braucu ar sabiedrisko transportu. Un labā laikā vispār izvēlos iet ar kājām, jo tā jau ir maz fizisko aktivitāšu. Tāpēc sāku rēķināt, ka es tiešām maz izmantoju auto, bet ieguldu tajā daudz naudas. Vai vispār tad ir vērts to uzturēt? Varbūt varu tad, kad ir vajadzība, auto iznomāt? Piemēram, braucienam uz laukiem pie vecākiem.

Nesen auto jau atkal bija servisā, jo bija jāmaina katalizators. Un tas man izmaksāja daudz. Katalizators ir svarīga un arī dārga detaļa. Labi, katalizators ir jāmaina tiešām reti, paveicas varbūt, ka tas nav jādara vispār, bet pēc kāda laika būs atkal jālabo kaut kas cits.

Tāpēc es arvien vairāk skeptiski skatījos uz faktu, ka man, dzīvojot pilsētā un strādājot pus stundas gājienā no dzīvesvietas, vispār ir vajadzība pēc auto. Sanāk, ka reizi mēnesī izbraucu no pilsētas uz laukiem un vasarā dodos kādā tālākā ceļojumā tepat pa Latviju. Un priekš šīm vajadzībām es varu auto izīrēt vai aizņemties no kāda drauga.

Nepopulārs lēmums — dzīvot bez auto

Galu galā pieņēmu lēmumu, ko tagad nenožēloju, jo man tagad ir vairāk naudas, kas ir būtiski. Automašīnu pārdevu. Un jau uzreiz jutu uzlabojumums savā finansiālajā situācija. Un auto trūkumu vispār tā īsti nesajutu.

Jā, varbūt bija dažas situācijas, kad nodomāju, ka ar auto tas būtu ērtāk, bet ne tik ļoti, lai justu tiešām diskomfortu. Ne tikai par naudu tagad bija mazāk jāsatraucas, bet arī nebija aktuāli domāt, kur vispār var nolikt auto. Vairs nebija aktuāla sniega problēma, jo man ļoti nepatika ziemā doties ārā agrāk, lai tīrītu auto, stāvvietu un sildītu automašīnu. Tagad es varēju uzreiz jau iekāpt siltā tramvajā. Un tie tagad taču ir moderni un ērti, nav jau tā, kā bija agrāk, lai gan dažos maršrutos laikam vēl ir vecie tramvaji. Bet ne manā.

Ja tagad kāds paziņa vai draugs, kuram vēl nav auto, domā par tā iegādi, es viņam silti iesaku nopietni to apdomāt un veikt reālus aprēķinus, lai saprastu, cik auto izmaksās un cik patiesībā viņš to izmantos. Var gadīties, ka vēlme pēc auto ir tikai statusa apliecināšana, nevis tiešām praktiska vajadzība, kas sevi attaisno arī finansiāli.