Mūsdienu sabiedrība ir pamatīgi sašķelta. Tie, kam izdevies nopelnīt pietiekami daudz, lai neizjustu trūkumu, arvien retāk iestājas par to sabiedrības daļu, kuriem paveicies mazāk. Kā saka, katram sava sile ir tuvāka, taču tiklīdz vairumam neizdodas iegūt solītos labumus, tā pat tie, kuriem salīdzinoši vairāk dots, sacels brēku. Jautājums, vai tas kaut ko var līdzēt? It īpaši, šī brīža ekonomiskajā, politiskajā un sociālajā situācijā?

Ar vienu roku dod, ar otru ņem

Nu jau atkal Saeimā ir apstiprināts budžets, kurš raisījis skaļas diskusijas un milzīgu neapmierinātību. Savās pastkastītēs saņemam politisko spēku avīzes, kur viņi cītīgi stāsta, ko ir sadarījuši, kādas ir viņu prioritātes turpmāk un viens no skaļākajiem saukļiem ir: mēs solījām necelt nodokļus (šeit par to intervija www.la.lv), pacelt algu, atbalstīt, veicināt… Citiem vārdiem, ir jūtams tas, ka nākamgad būs pašvaldību vēlēšanas un šajā sakarā nu sākas priekšvēlēšanu kampaņa, taču reāli ir tā, ka ar vienu roku kaut ko ir iedevuši, bet ar otru atņēmuši. No sērijas: viens solis uz priekš, bet divus – atpakaļ. Minimālo algu palielināja, bet ar samainītajām nodevām un nodokļiem – daudziem atņem vairāk nekā iedod.

Kam tas ir izdevīgi? Droši vien, sazvērestības teoriju piekritējiem būtu ko stāstīt, taču parastam iedzīvotājam, kuram nav piekļuves pie visu aizkulišu informācijas, to, šķiet, nekad nebūs iespējams izzināt. Varam tikai minēt, blefot un visādi citādi bravūrīgi sist pie durvīm, lai dabūtu patiesību, taču, visticamāk, tā nenotiks.

Vai labāk nebūtu rušināties savā lauciņā?

Jo vairāk prātosim par to, kas īsti notiek Latvijā, jo mazāka sapratne mums par to būs, piedevām pie visa būsim bezjēdzīgi diskutējuši, strīdējušies, velti tērējuši laiku un tāpat neko neuzzināsim, jo vispārējo situāciju mūsu valstī diez vai pārzina pat tas, kuram atvērtas visas informāciju durvis.

Varbūt mīļā miera laba būtu prātīgi rakņāties pa savu lauciņu, kur esam zinoši, pat gudri? Kādam tas būs savs dārzs, kur plānot nākamā gada dēstījumus. Cits apdomās savu biznesu, kā labāk piesaistīt klientu. Vēl kāds skatīsies uz savu kamīnu un domās: “Sasodīts, bija jānomaina dūmvads! Nez kādas vispār tagad ir dūmvadu cenas?” Dīvainā kārtā, kad mēs nedomājam par lietām, kuras nevaram ietekmēt, paliek mierīgāk ap sirdi. Tāpat zināms, ka vairums problēmu atrisināt nevaram, bet pārējās nav tā vērtas, lai par viņām satrauktos, jo pašas atrisinās.

Kas var palīdzēt sabiedrībai?

Tomēr ja jau sāku par to prātot, kas var palīdzēt mūsu sabiedrībai palikt saliedētākai un iemācīt vienam par otru tiešām rūpēties, tad kā tur ir? Skumji teikt, bet lielākoties tā ir liela nelaime, kas vieno cilvēkus. Skatoties Holivudas grāvējus, kur uzbrūk ārpasaulīgi spēki, pēkšņi visa pasaule ir lieli draugi. Vairs nav katram savu ambīciju. Ja skatās mazākos apmēros, tad valsti un tās iedzīvotājus arī apvienot var lielākoties nelaimes, kas apdraud iedzīvotāju mieru. Jautājums, vai mums to vajag?

Varbūt savstarpējo dalīšanos un rūpes par vispārējo stāvokli patiesībā mums būtu jāmāca jaunajai paaudzei, jo rādās, ka vecos bukus, kas šobrīd ir pie politiskās siles, pārmācīt mēs tāpat nevarēsim. Ja nevaram mainīt veco, varbūt ir jārada jaunais, jo problēma jau visu laiku ir tā, ka mums nav ar ko to veco sistēmu aizvietot. Jauna vēl nav izgudrota, vēl nav izaugusi tā paaudze, kurai rūp visa valsts nevis tikai sava kabata. Vecie politiķi neprot stāvēt pret ārējās pasaules spiedienu, jo mēs esam auguši, dzīvojoši tādā sistēmā, kur paši nevarējām lemt un visu, ko deva, pateicīgi pieņēmām. Tam taču būtu jāmainās. Tā vien rādās, ka šobrīd pie varas mums ir cilvēki, kuriem ir pilnīgs pašapziņas trūkums. Galvenais ir izpildīt dažādu starptautisku normu standartus, nevis cīnīties par savu labumu. Un pat ja mums piedraud ar bēdīgām sekām, ka nevarēsim savu ekonomiku pacelt – štrunts ar visu! Tad mēs paši sevi pabarosim, negaidīsim, ka mūs baro citi…